Simbiotiskās attiecības cilvēkiem bieži vien kļūst par sava veida cietumu: kā tās atpazīt?

Vai esat kādreiz aizdomājušies, kā dažādas dzīvnieku, augu un citu organismu sugas dabā spēj sadzīvot harmonijā? Šī harmonija ir saistīta ar simbiotiskām attiecībām, kas saista dažādas dzīvnieku, augu un organismu sugas, lai tās varētu izdzīvot viena no otras. Labs piemērs ir bites un ziedi. Bitēm ir vajadzīgs nektārs, bet ziediem – dzeltenās strādnieces, lai tos apputeksnētu. Kāds tam sakars ar cilvēkiem?

Tas, kas strādā dabā, nestrādā starp cilvēkiem?

Dabā ir sastopamas dažāda veida simbiotiskas attiecības. Viena no tām ir savstarpēja simbioze, kuras vienkāršākais piemērs ir tie paši ziedi un bites. Šīs attiecības palīdz sugām izdzīvot un attīstīties. Cits veids ir vienpusējas simbiotiskās attiecības. Labs piemērs ir ērces, kas pieķeras lielākiem lidojošiem kukaiņiem, lai ātrāk nokļūtu nākamajā vietā. Arī eremīti krabji būvē mājas no mirušo gliemežu gliemežvāku čaulām. Ja dažādām sugām ir vienvirziena simbiotiskas attiecības, viena suga dzīvo kopā ar otru, uz tās vai tās iekšienē, ko sauc par saimniekorganismu. Šī mijiedarbība ir izdevīga tikai tai sugai, kas izmanto saimniekorganismu. Tomēr šo attiecību priekšnoteikums ir tas, ka otra suga nekaitē saimniekam.

Citas simbiotiskas attiecības ir parazītiskas. Šajā gadījumā viena suga izmanto un gūst labumu no saimnieka. Vienkāršākais piemērs ir dažādas tārpi, kas dzīvo cilvēkos, suņos, kaķos vai citos dzīvniekos. Pastāv arī plēsēju simbiotiskās attiecības. Šajā gadījumā viena suga izmanto otru, lai izdzīvotu. Dominējošā suga medī otru, barojas ar to un tā tālāk. Šādu uzvedību varam novērot lielās orkas dzīvē, kas okeānā medī un nogalina vairāk nekā 140 dažādus organismus.

Pastāv arī cita veida simbiotiskas attiecības – konkurences. Šīs simbiotiskās attiecības izraisa dažādu vai vienas sugas sugu savstarpēju cīņu par vieniem un tiem pašiem resursiem, mātītēm utt. Koki blīvās augu populācijās konkurē par saules gaismu un ūdeni. 

Līdzīgus modeļus varam novērot arī cilvēku savstarpējās attiecībās. Cilvēks var izvēlēties partneri, lai sniegtu emocionālu atbalstu, atvieglotu finansiālo slogu vai lai gūtu labumu no citām lietām. Psihologi norāda, ka bieži vien simbiotiskas attiecības starp cilvēkiem var kļūt toksiskas. Viņi saka, ka sākumpunkts ir nevis romantiskās attiecības, bet gan ģimenes attiecības. Piemēram, ja māte pastāvīgi sargā un aizstāv bērnu un neļauj viņam pašam pārvarēt grūtības, vēlākos dzīves posmos viņam būs grūti pieņemt lēmumus patstāvīgi, bez mātes palīdzības. 

Bērniem, kuriem ir simbiotiskas attiecības – tik ciešas attiecības, ka viņi praktiski nevar dzīvot bez vecākiem -, ir lielāka iespēja, ka nākotnē viņiem būs tādas pašas attiecības ar kādu citu. Tas var izpausties vienkāršos veidos – piemēram, cilvēkam var būt tik ļoti nepieciešama partnera uzmanība, ka viņš sāks aizliegt vai neļaus viņam tikties ar draugiem vai citiem cilvēkiem. Šāda attiecību dinamika ir ļoti neveselīga un kaitīga abām pusēm. Ja maziem bērniem ir simbiotiskas attiecības ar vecākiem, pieauguši viņi pieprasa daudz uzmanības, meklē cilvēku apstiprinājumu, izjūt šķiršanās trauksmi u.c. – tas rada pastāvīgu neapmierinātību ar citu cilvēku uzvedību un lēmumiem. Tāpēc ir likumsakarīgi, ka šāds uzvedības modelis neļauj cilvēkam izveidot veselīgas attiecības. 

Līdzatkarība vai perfekta dinamika?

No pirmā acu skatiena var šķist, ka attiecības, kurās viens partneris spēj pilnībā apmierināt otra partnera vajadzības, ir praktiski ideālas. Vienai pusei ir vajadzīga emocionālā drošība, un otra puse kļūst it kā vienīgā, kas to var nodrošināt. Cits piemērs ir tāds, ka vienai personai attiecībās ir vajadzīga kontrole, atbildība – kā mātei vai tēvam -, bet otra vēlas būt bērns, par kuru rūpējas. 

Šķiet, ka tā ir lieliska dinamika, jo viena persona spēj līdzsvarot otru, taču tas nav veselīgi, un partneri drīz vien kļūst pilnīgi nenošķirami. Lai gan simbiotiskās attiecības var būt skaistas un harmoniskas, visbiežāk tās kļūst vienkārši līdzatkarīgas. Tas ir tāpēc, ka simbiotiskās attiecības nozīmē līdzatkarību – cilvēki šajā modelī kļūst “vitāli” atkarīgi viens no otra.

Veselīga dinamika iepriekš minētajos piemēros izskatītos šādi: personai, kurai ir nepieciešams kontrolēt un vadīt, vajadzētu atlaist savu partneri un ļaut viņam pašam pieņemt lēmumus, pat ja tie nav pareizie. Viņam ir jāsaprot, ka otram cilvēkam pašam ir jāpieļauj savas kļūdas, jāmācās no savas pieredzes – neviens cits to nevar kontrolēt. Otrajā piemērā minētajiem cilvēkiem vajadzētu apstāties un paskatīties uz savu partneri ar atvērtām acīm. Tad viņi redzēs, cik dīvainas ir viņu lomas attiecībās. Ar atvērtu prātu un izpratni par tām abiem cilvēkiem vajadzētu saprast, ka viņi ir pieauguši cilvēki, kas atrodas romantiskās attiecībās, un ka neviens no viņiem nevar būt tēvs vai māte. Arī to, ka viņiem abiem ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību, izvēlēm un tamlīdzīgi, nevis jāgaida, kamēr viens no viņiem, t.i., tas, kurš ir izvēlējies “tēva” lomu, pieņems lēmumu.

Neveselīgā dinamikā pastāv arī draudi

Tomēr psihologi norāda, ka cilvēki bieži vien noraida pārmaiņu iespēju un apzinās, ka šāda dinamika nav veselīga. Viņi saka, ka viņiem trūkst izpratnes par to, ka otrs cilvēks nevar būt “skābeklis” vai kaut kas, bez kā dzīvot. Tāpat attiecībās nav iespējams pazaudēt sevi, dzīvot tikai otram cilvēkam un iedomāties, ka tikai viņš vai viņa var apmierināt savas vajadzības vai padarīt viņus laimīgus.

Eksperti neslēpj, ka ir ļoti svarīgi paturēt prātā briesmas, kas cilvēkus gaida līdzatkarīgās attiecībās. Viņi norāda, ka līdzatkarīgas attiecības starp cilvēkiem rada sava veida nelīdzsvarotību starp abiem cilvēkiem pārī. Viņi tik ļoti cenšas apmierināt otra cilvēka vajadzības, ka viņu pašu identitāte tiek izkropļota, viņu attīstība, potenciāls un sociālā dzīve apstājas. Šādas attiecības raksturo tas, ka līdzatkarīgajiem ir jābūt vajadzīgiem otram, lai viņi justos labi. Katru reizi, kad viņi nespēj upurēties, pilnībā neatdod sevi partnerim, viņi jūtas vainīgi, slikti, nepilnīgi un tā tālāk. 

Tāpēc, protams, līdzatkarīgo cilvēku pašapziņa ir atkarīga tikai no citu cilvēku atzinības, atbalsta un tā tālāk. Bez šīm lietām viņi jūtas neadekvāti, nevajadzīgi. Viņu iekšējā refleksija ir ļoti trausla, un viņiem ir grūti tikt galā ar citu cilvēku vārdiem, komentāriem un uzvedību. Līdzatkarīgi cilvēki nespēj paust savas vajadzības attiecībās un tāpēc ir ļoti ierobežoti. Tomēr, pat ja viņiem izdodas paziņot partnerim par savām vajadzībām, viņus pēc tam nomāc vainas apziņa un pašpārmetumi. Turklāt, lai apmierinātu partnera vajadzības, viņi ir gatavi pat piekāpties savām vērtībām un uzskatiem. Un tas viss tikai tāpēc, lai padarītu otru pusīti laimīgu. 

Kā atpazīt šādu attiecību modeli?

Psihologi uzskata, ka dažas vienkāršas, ļoti bieži sastopamas pazīmes var palīdzēt saprast, ka attiecību dinamika nav veselīga. 

Viena no tām ir tāda, ka pirms tikšanās ar draugiem ir jāsaņem partnera atļauja. Viņi uzsver, ka tas atšķiras no vienkāršas partnera informēšanas par to, ka vēlaties tikties ar citiem cilvēkiem, jo tādā gadījumā otra pusīte var neļaut tikties toksiskās dinamikas dēļ.

To pavada arī nemitīgi partnera pārmetumi, ka otra pusīte ir nelaimīga un neapmierināta. Un otrādi – cilvēks pastāvīgi uztraucas, domājot par to, kā padarīt partneri laimīgu, pastāvīgi upurējot savu laimi, lai to paveiktu. 

Līdzatkarība ir arī tad, ja pirms paust savu viedokli vēlaties uzzināt, ko domā jūsu partneris, lai jūs varētu mainīt to, ko bijāt iecerējis pateikt, un iepriecināt viņu. 

Cilvēkiem šādās attiecībās ir nepieciešams visu laiku būt kopā, jo kopā būšana ar citiem cilvēkiem ir “nogurdinoša” vai izraisa vainas apziņu. Turklāt cilvēki tik ļoti identificējas ar savu partneri, ka ilgtermiņā viņu personība asociējas tikai ar otro pusīti un attiecībām. Līdzatkarīgās attiecībās jebkurš mēģinājums pavadīt laiku vienatnē vai rūpēties par sevi liek justies kā egoistam. Visbeidzot, pavadīt laiku vienatnē kļūst ārkārtīgi grūti – nezināšana, ko darīt bez partnera, vēlme nepārtraukti sazināties ar viņu pa telefonu un tā tālāk.