LV
RU
Lielākajai daļai cilvēku, iespējams, ir biežāk nācies redzēt striptīzdejotāju datora ekrānā - filmā vai seriālā - nekā satikt viņu klātienē. Protams, ja vien jūs neapmeklējat striptīza klubu. Populārajā kultūrā labprāt tiek izmantoti dažādi seksa industrijas (angļ. sex work industry) elementi un stereotipi, kurus patiesībā pazīst tikai retais.
Lielākoties tie ir krāšņi elementi - augstpapēžu kurpes, seksīga apakšveļa, nauda, pavedinošas kustības un naivās lolitas acis. Vai arī, gluži otrādi, starp filmas kadriem un grāmatu rindām klusībā tiek uzdoti jautājumi - kā viņa šeit nonāca? Kas notika, kurā dzīves brīdī viņai tik ļoti nepaveicās, ka tagad, tā vietā, lai naktīs mierīgi gulētu, viņa izģērbjas svešu vīriešu priekšā tumšos klubos? It kā nebūtu vidusceļa, pelēkās zonas, kurā būtu gan mazliet spožuma, gan mazliet skumju. Tāpat kā visur.
Kā es tur nokļuvu? Es nevarētu jums pastāstīt nekādus traģiskus stāstus vai galvu reibinošas bērnības traumas. Jo vairāk laika paiet, jo vairāk atceros šo lēmumu kā miglainu ainu - dīvainu sakritību un dzīves apstākļu virkni. Tagad, atskatoties atpakaļ, es varu izdomāt daudzus nopietni skanīgus iemeslus, bet man ir aizdomas, ka neviens no tiem nebūtu pilnīgi patiess. Būtībā es varētu visu novest uz ziņkārību.
Tāda pati ziņkāre, ko izraisa neizmēģinātas lietas - jautra uztraukuma sajūta un kluss lepnums, ka darāt kaut ko tādu, kas “normāliem” cilvēkiem ir aizliegts. Kaut ko tādu, ko citi neuzdrošinātos darīt. Vēlāk, protams, šis uztraukums mazinās. Tikai atgādināšu, ka tas nav juridiski aizliegts, bet gan morāli aizliegts. Tomēr šīs neatļautās lietas ir kļuvušas par ļoti svarīgu mācību, par ko es droši vien vēl ilgi būšu pateicīga savai zinātkārei.
Pirmkārt, es guvu mācību par to šauro morāles pavadiņu, ko tev var uzvilkt jebkurš un ļoti ātri. Lielākoties, iespējams, kamēr esi mazs. Izrādās, ka vēlāk tu pats vari to noņemt. Pretēji tam, ko jūs varētu iedomāties, pirms es sāku strādāt klubā, es nebiju ne pārāk drosmīga, ne īsti pārliecināta par savas seksualitātes izpaušanu. Lai jūs labāk saprastu, es izplūstu smieklos, izrunājot vārdu “sekss”, nemaz nerunājot par vienkāršām sarunām, kurās bija jocīgas, jautras, reizēm muļķīgas lietas, kas saistītas ar mūsu seksualitāti un mūsu ķermeņiem. Darbs striptīzklubā manī kaut ko “salauza”.
Dienu pēc dienas vai drīzāk nakti pēc nakts esmu redzējusi, ka pat pieauguši vīrieši baidās runāt par intimitāti un dažkārt pat mazliet kaunas par to, ka ir apmeklējuši striptīzklubu. Daži no viņiem kautrīgi novērsa acis, ieraugot mūsu kailos ķermeņus. Esmu redzējusi arī citus kolēģus - viņu kailos ķermeņus - lēnām griežamies ap stabu, tuvojamies klientiem, kaut ko čukstēdami viņiem ausī. Es redzēju tos pašus ķermeņus pēc pilnas nakts darba vai tad, kad apkārt nebija neviena cilvēka, - nogurušus un satuntulētos savos halātos, ar neievilktiem vēderiņiem, ar mīkstām čībiņām iespaidīgo augstpapēžu vietā. Katru vakaru spogulī es redzēju arī savu ķermeni - ar kilogramiem, kas bija nokrituši, tad pieņemti, tad atkal nokrituši, seksīgu un nebūt ne seksīgu, ar gludi noskūtām kājiņām un ataugušiem matiņiem (jo tas nemaz nav tik svarīgi, kā sākumā liekas). Pastāvīgā, neizbēgamā sava un citu ķermeņu redzēšana dažādos veidos ir atslābinājusi to manu mazo pavadiņu.
Foto: Emilija Filipenkovaitė
Strādājot klubā, es daudz iemācījos arī par fizisko pieskārienu un robežām. Daudzi cilvēki domā, ka darbs striptīzklubā ir a priori traumatisks un psiholoģiski nogurdinošs tikai tāpēc, ka tev ir jābūt laipnai pret pilnīgi svešiem cilvēkiem, jāflirtē ar viņiem un jāpārdod fantāzija par to, cik brīnišķīga varētu būt saskarsme un laiks ar tevi. Protams, es varētu izstāstīt desmitiem stāstu, kas jebkurā citā kontekstā noteikti tiktu raksturoti kā seksuāla uzmākšanās, es varētu pastāstīt par klientiem, kuri, samaksājuši par ieeju klubā, pēkšņi sāk uzvesties tā, it kā būtu samaksājuši arī par visām dejotājām, bet to es pataupīšu citai paaudzei.
Šodien mani vairāk uztrauc apziņa, ka nav nekā pašsaprotami slikta vai bīstama, ja divi pieauguši, apzinīgi cilvēki, respektējot personīgās robežas, apmaiņā pret naudu sniedz viens otram sabiedrību un uzmanību. Un patiešām, dažas no manām neaizmirstamākajām naktīm, strādājot klubā, bija tās, kad es kontaktējos ar vīriešiem, kuri vienkārši cienīja mani, jautāja, kādas ir manas robežas, un nekad tās nepārkāpa. Šīs īslaicīgās tikšanās dinamikā es atklāju kaut ko tādu, ko, iespējams, varētu nosaukt par šī darba jēgu, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos - veltīt savu laiku un enerģiju vīrietim, kurš to nevar vai nevēlas savā ikdienā, un redzēt, ka tas viņu iepriecina. Un tas, ka es par to saņemu naudu, nepazemina šīs uzmanības un laika vērtību.
Tomēr pats interesantākais, ko es ļoti savtīgi esmu ielikusi galvā un atmiņā, ir dažādie klienti un viņu stāsti (nešaubos, ka nākotnē šie stāsti nonāks līdz cilvēku acīm un ausīm nedaudz konfigurētā un izdomātā formā). Es nevaru daudz ko pastāstīt, bet, kad sāku strādāt, es savulaik jokojos saviem draugiem, ka no visām manām tikšanās reizēm ar cilvēkiem es varētu sākt antropoloģisku pētījumu. Tāpat kā nevajadzētu veidot stereotipus par to, kādas meitenes tur strādā, arī ar vīriešiem būtu grūti uzzīmēt tipiskā klienta tēlu. No cilvēkiem, kas strādā pie Covid-19 zālēm, līdz pilsoņiem, kas pelna ienākumus ne visai tīros veidos. No puiša, kurš svin savu astoņpadsmito dzimšanas dienu un kuram draugi nejauši “sarīko” privātu deju, līdz igauņu uzņēmējam, kurš piedāvā nākamajā dienā viņam sastādīt kompāniju restorānā.
Ja nebūtu pārliecināta par savām acīm, es neticētu, ka meitas piedzimšanu varētu svinēt striptīzklubā - kādreiz es dejoju pie tāda vīrieša. Kad es viņam pajautāju, kāda bijusi viņa diena, viņš līksmi atbildēja, ka šodien piedzimusi meita. Es gribēju ieteikt viņam doties mājās, bet lieliski zināju, ka tā nav mana darīšana. Es diez vai aizmirsīšu kādu klientu, kura vienīgais lūgums bija, lai es turētu viņa roku. Viņš teica, ka viņam pietrūkstot tuvības un ka viņa sieva pat nespējot uz viņu paskatīties, kad viņi mīlējas.
Bija arī daži cilvēki, kas ir vienkārši patiesi jautri - viņi vēlas ballēties, bet viņiem nav ar ko svinēt (lai gan retums, lielākoties lietuvieši ir nobijušies un nelaimīgi par to, kāpēc viss ir tik dārgi). Reiz draugu grupa brauca ar taksi pāri pusei Lietuvas uz klubu, jo nakts vidū saprata, ka viņiem pietrūkst kompānijas. Par ieklausīšanās spēku es uzzināju, kad privātā dejā saruna no sarunas par laikapstākļiem pārgāja uz Afganistānas kara pieredzi. Pēc dažām minūtēm mans klients sāka raudāt.
Foto: Emilija Filipenkovaitė
Daudziem cilvēkiem joprojām varētu šķist, ka šis darbs mani ir kaut kā “sapurinājis”, ka es sevi mānu, meklējot šeit kaut kādas interesantas mācības, nevēlēdamies ieraudzīt realitāti. Un, protams, ir bijuši daudzi vakari, kad esmu sēdējusi blakus nepazīstamiem vīriešiem, tukši raudzījusies tālumā, sarunājusies ar automātiskiem “mhm”, bet patiesībā domājusi: “kamēr citi dibina kontaktus linkedin, kāds tagad man jautā, par cik es gribētu iet ar viņu mājās”. Bet bija arī sarunas, kas man ļāva iepazīties ar cilvēkiem, kurus es pati nebūtu satikusi, bija labas ballītes un savas seksualitātes pieņemšana bez kauna. Darbs striptīzklubā, manuprāt, ir gan uzmundrinošs, gan nogurdinošs, tāpat kā jebkurš cits darbs.
Sex work is work.
Raksta autors: @paleistuves
“Rakstot un veidojot tekstus, ļauj man runāt par to, kā es dzīvoju, ko redzu sev apkārt un kas man rūp. Liela daļa no manas interešu jomas ir cilvēka seksualitāte un attiecības, seksualitāte un dzimumu stereotipi, kas joprojām ir tik ļoti izplatīti mūsu sabiedrībā. Tāpēc es vēlos par to runāt bez aizspriedumiem un bailēm. Es arī publicēju savā Instagram kontā “Paleistuvės”, kas radās no vēlmes runāt par “sex work” industriju un manu striptīzdejotājas pieredzi”.