Nudisms – termins, kuru dzirdot pat mūsdienās, daudziem cilvēkiem vienalga raustās acis. Šo kustību joprojām apvij daudz stigmu un stereotipu, un dažādos plašsaziņas līdzekļos plaši atspoguļotie incidenti tos kliedēt nepalīdz. Un, lai gan kustībai bieži tiek pievērsta negatīva uzmanība, patiesība ir tāda, ka aiz nūdisma slēpjas ne tikai dziļa filozofija, bet arī ļoti interesants pirmsākums.

Kaili atlēti senajās olimpiskajās spēlēs?

Pirms divdesmit gadiem austrāliešu rakstnieks Tonijs Perrotets (angļ. Tony Perrottet) publicēja šokējošu grāmatu “Plikie olimpieši. Patiesais stāsts par senajām spēlēm”, kurā atklāja dažus ļoti interesantus faktus. Saskaņā ar autora teikto, pirms mūsu ēras sākuma notikušajās olimpiskajās spēlēs sportisti bija pilnīgi kaili. Neviens nezina īsto iemeslu, kāpēc viņi izvēlējās sacensties kaili, bet viena leģenda vēsta, ka viens skrējējs paklupa par savu garo matu griezumu un nokrita. Pēc šī incidenta visi nolēma sacensties kaili, lai izvairītos no līdzīgiem negadījumiem. Citi vēsturnieki nudismu olimpiskajās spēlēs saista ar iniciācijas rituāliem – jaunu vīriešu kailums tika saistīts ar viņu kļūšanu par vīriem.

No otras puses, nūdisms olimpiskajās spēlēs nav nekāds pārsteigums ikvienam, kas kaut nedaudz zina par Seno Grieķiju – kailums bija nozīmīga šīs sabiedrības kultūras sastāvdaļa. Viņuprāt, tikai barbari baidījās izrādīt savu kailo ķermeni. Tāpēc grieķu atlēti stadionos staigāja kaili kā lepni pāvi, un dzejnieki rakstīja dzejoļus un odas par viņu skaistajiem ķermeņiem.
Stereotipizēti nūdisti: pretestība sabiedrības normām vai dziļas filozofijas piekritēji?

Arī senie grieķi uz banketiem, kur viņi izklaidējās, ēda un dzēra, ieradās kaili. Kā raksta grāmatas autors, viņi pat dievkalpojumus apmeklēja kaili. Taču šāda brīva attieksme pret kailumu bija pilnīgi nepieņemama senajiem romiešiem, kuri parasti kaili bija tikai pirtīs. Ar laiku kailums pirtīs kļuva pieņemams daudzās kultūrās – arī turku, japāņu un somu.

Daži vēsturnieki norāda, ka nūdisma pirmsākumi meklējami Senajā Ēģiptē, taču kailums bija pieņemams tikai strādnieku vai dejotāju vidū.

Pēc sengrieķu civilizācijas un Romas impērijas sabrukuma kailums nekļuva par normu, un tikai renesanses laikmetā tas atkal tika aktualizēts. Nav pārsteidzoši, ka šī perioda mākslinieki iedvesmojās no sengrieķu un romiešu kultūras. Lai gan arī renesanses laikmeta sabiedrībā kailumu un vēl jo vairāk – nūdismu – joprojām uzskatīja par skandalozu, tā laika mākslā – gleznās, skulptūrās – bija ļoti daudz kailas miesas.

Plikumainība ar sprādzienu atgriezās tur, kur neviens to nebija gaidījis

Kā jau droši vien esat sapratuši, gadsimtiem ilgi kailums bija pieņemams tikai noteiktās vietās un, protams, ne visās kultūrās. Taču 19. gadsimtā situācija mainījās, jo vienā valstī sākās kustība “Brīvā ķermeņa kultūra”. Jūs droši vien domājāt, ka tā radās kādā valstī, kas pazīstama ar savu relaksāciju un brīvību, piemēram, Spānijā vai Itālijā. Taču patiesībā tā aizsākās un kļuva populāra atturīgo, organizēto un – šķietami – noslēgto vāciešu vidū.

Šī kustība – Vācijā pazīstama kā Freikörperkultur – sāka saistīt nūdismu ar fiziskām aktivitātēm, sportu, veselību un garīgo labklājību. Šī kustība turpinājās arī Aukstā kara laikā un bija ļoti populāra Austrumvācijā. Šeit nūdisms tika saistīts ar brīvību no varas un uniformām. Nudisms joprojām ir ļoti populārs Vācijā, un nūdisti tiek izrādīti parkos, pludmalēs, pirtīs un citur. Pašlaik Vācijā ir 300 privātu nūdistu klubu, kuros ir vairāk nekā 600 000 reģistrētu biedru. Šajos klubos nenotiek nekas seksīgs, kā varētu šķist no pirmā acu skatiena. Viņi tur sauļojas, dodas izbraucienā, nodarbojas ar jogu, spēlē badmintonu, volejbolu vai vienkārši bauda svaigu gaisu, nebūdami ierobežoti ar apģērbu.
Stereotipizēti nūdisti: pretestība sabiedrības normām vai dziļas filozofijas piekritēji?

Šī kustība ir iedvesmojusi arī citu valstu iedzīvotājus paraudzīties uz nūdismu citādāk un nesaistīt to tikai ar seksualitāti. Tā rezultātā nūdisms izplatījās arī citās Eiropas valstīs, Kanādā, Austrālijā, Austrālijā, Jaunzēlandē un ASV. Šodien tikai Apvienotajā Karalistē par nūdistiem uzskata 7 miljonus cilvēku jeb katru septīto.

Tomēr daudzās valstīs ir spēkā dažādi aizliegumi – uz ielas nav pieņemts staigāt kailiem. Kamēr Vācija ir praktiski nūdistu paradīze, daudzās citās valstīs nūdisti neatradīs tik daudz vietu, kur doties kailiem – parasti vienīgā nūdismam rezervētā vieta ir pludmales.

Ko šāds dzīvesveids piedāvā cilvēkiem?

Stereotipizēti nūdisti: pretestība sabiedrības normām vai dziļas filozofijas piekritēji?

Tomēr daudzi eksperti uzsver, ka, runājot par nūdismu, ir jānošķir divas lietas. Daži cilvēki, kas aizstāv šo filozofiju, ir nūdisti, citi – naturālisti. Lai gan abi termini bieži tiek lietoti kā sinonīmi, eksperti uzskata, ka tiem ir būtiskas atšķirības: nūdistiem vienkārši patīk būt kailiem, savukārt naturālistiem patīk būt kailiem daudz vairāk.

Naturālisma filozofija ļauj cilvēkiem pilnībā pieņemt savu ķermeni – bez sabiedrības normām, ierobežojumiem un kauna. Viņi arī uzskata, ka kailums palīdz viņiem dziļāk savienoties ar dabu, rast harmoniju, vairāk cienīt citus un vienlaikus pieņemt sevi. Ne velti daudzi naturālisti ir arī veģetārieši – arī šādā veidā viņi apliecina dziļu saikni ar dabu un vidi. Ar savu kailumu un saikni ar dabu viņi izrāda cieņu un apliecina, ka novērtē visu dabas radīto skaistumu. Naturālisms ir arī veids, kā to popularizētāji veicina vides saudzēšanu – jo viņi dzīvo harmonijā ar dabu, viņiem nav nepieciešams daudz apģērba, viņi dzīvo minimāli un tādējādi samazina savas dzīves ietekmi uz mūsu planētu.

Arī naturālisti izmanto savu kailumu, lai iebilstu pret sociālo nevienlīdzību – noņemot apģērbu, kas bieži vien liecina par statusu, bagātību un citām lietām, viņi kļūst vienlīdzīgi ar visiem pārējiem cilvēkiem. Vienlaikus viņi uzskata, ka, šādi rīkojoties, tiek nojauktas dažādas sociālās barjeras, kas šķeļ sabiedrību un cilvēkus.