LGBT kopienas cilvēki bieži saņem daudz muļķīgu stereotipu un aizspriedumu no heteroseksuāliem cilvēkiem. Īpaši lesbietes, kuru attiecības ir tik ļoti seksualizējušas populārā industrija, ka pat homofobiem cilvēkiem lesbiešu attiecības šķiet pieņemamākas nekā geju attiecības, kas, iespējams, ir pat sliktāk nekā atklāta homofobija, jo viņi tiek uzskatīti par nevienlīdzīgiem. Droši vien esat dzirdējuši, ka kāds saka „vīrieši, kuri viens ar otru skūpstās ir pretīgi, bet sievietes tā neko, viņas ir patīkami skatīties“. Vēl viens izplatīts gadījums, kad heteroseksuāls puisis satiekas ar biseksuālu meiteni, tiek piemēroti dubultstandarti – jebkurš kontakts ar citiem puišiem nav pieļaujams, taču viņš var ignorēt viņas flirtu ar meitenēm, jo „tas ir ļoti seksīgi, kad meitene skūpsta citu meiteni“.

Literatūrā, kino un citās mākslās homoseksuālas attiecības netiek attēlotas tā un bieži, tāpēc cilvēkiem, kuru sociālajā lokā nav homoseksuālu cilvēku, daži stereotipi var šķist pilnīga patiesība. Svarīgi apzināties, ka ne lesbietes, ne geji, ne citi LGBT kopienas pārstāvji nav atsevišķa cilvēku suga – arī viņi arī veido attiecības, kas dažreiz izdodas, dažreiz nē, un viņi arī vēlas mīlēt un būt mīlēti.
 

„Tas pāries“ vai „Kura no jums ir vīrietis?“


Apskatīsim galvenos stereotipus par lesbietēm un to, kāpēc tie nav patiesi.

Visas lesbietes ienīst vīriešus – lesbietes, tāpat kā feministes, tiek pastāvīgi apsūdzētas vīriešu naidā, lai gan bieži vien ir gluži pretējais. Reizēm lesbietēm var būt pat vieglāk saprasties ar heteroseksuāliem vīriešiem, jo viņiem nerūp tas kā meitene izskatās, viņi var kopā apspriest citas meitenes utt.

Būt homoseksuālam ir daudz vieglāk nekā būt heteroseksuālam, jo satiecies ar tāda paša dzimuma pārstāvi – vīrieši nemitīgi sūdzas, ka nesaprot sievietes, kur nu vēl divas sievietes, kurām jāsaprot gan savas, gan otras emocijas. Patiešām, visās attiecībās, neatkarīgi no dzimuma, cilvēki piedzīvo grūtības, šķēršļus un pastāvīgi jāstrādā vienam ar otru, lai izveidotu spēcīgu saikni. Ja šķiet, ka attiecības ar vīrieti neizdodas tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis, tikpat labi ar sievieti tās var neizdoties.

Pārī vienmēr ir „vīrietis“ un „sieviete“ – šis stereotips, iespējams, ir visizplatītākais no visiem iespējamajiem. Ir pāri, kur abas meitenes ir ļoti sievišķīgas, ir pāri, kur meitenes izskatās pēc stereotipiskākajām lesbietēm rūtainos kreklos un plēstos džinsos. Ideja, ka pārī vienam jābūt sievišķīgākam, bet otram – vīrišķīgākam, norāda uz pārliecību, ka pat homoseksuālās attiecībās cilvēki meklē veidus, kā aizpildīt otra dzimuma „trūkumu“, kas patiesībā neeksistē. Daudz svarīgāks ir nevis tas, kā cilvēks izskatās, bet gan viņa personība, tāpat kā jebkurās citās attiecībās. Tiesa, seksuālajā dzīvē ir arī lesbietes, kurām patīk spēka/lomu spēles, un seksa rotaļlieta strapons ir piemērota tam.



Lesbietēm ir sarežģītas attiecības ar savu tēvu vai viņas bērnībā tika seksuāli izmantotas – redzēt cilvēka dzimumtieksmi kā psiholoģiskas traumas rezultātu ir ļoti pazemojoši. Iedomājieties, cik absurdi šāds jautājums izklausītos heteroseksuālai sievietei – varbūt viņu bērnībā seksuāli izmantoja cita sieviete, tāpēc tagad viņu piesaista tikai vīrieši?

Lesbietes nekad nav bijušas nopietnās attiecībās ar vīrieti – cilvēka seksualitāte ir mainīga lieta. Ja sieviete sevi identificē kā lesbieti, tas nenozīmē, ka viņai nekad nav bijušas attiecības ar vīrieti. Tādā pašā veidā tas nenozīmē, ka viņa 100% neuzsāks attiecības ar vīrieti. Bieži tiek uzskatīts, ka sieviete ir lesbiete tieši tāpēc, ka viņa vēl nav atradusi sev piemērotu vīrieti. Šāda attieksme diskreditē viņu seksuālo orientāciju.

Lesbietes ļoti ātri saiet kopā un nekad nekrāpj attiecībās – tāpat kā heteroseksuāli pāri, gadās visādi. Cilvēki viens otru nodod, ļoti ātri iedibina attiecības, pēc tam tikpat ātri pamet utt. Šajā ziņā heteroseksuāli pāri patiešām neatšķiras no homoseksuāļiem.

Visas lesbietes sapņo par grupveida seksu – šis stereotips nāk no porno industrijas, kur visas lesbietes tiek attēlotas kā ārkārtīgi vaļīgas, seksuālas un bieži vien poligāmas. Tomēr tā nav taisnība. Cilvēka orientācija nepadara viņu vairāk vai mazāk poligāmu, tās ir pilnīgi nesaistītas lietas. Lesbietes bieži ir atvērtās attiecībās, kurās var satikties ar citiem cilvēkiem, taču tikpat bieži viņas ir pilnībā monogāmās attiecībās, kur grupveida sekss ir tabu.

Tā ir tikai fāze, kas pāries – interesanti, kāpēc neviens to nestāsta heteroseksuāliem cilvēkiem? Šis stereotips ļoti pazemo homoseksuālas personas, it kā tas, ko viņi jūt un kā viņi sevi identificē, nav patiess un īsts. Katrs cilvēks iekšēji ļoti labi zina, kas viņu piesaista, tāpēc nevajadzētu ar šādām frāzēm mētāties, jo tas noliedz cilvēka identitāti.


Filmas par lesbietēm ir jūsu uzmanības vērtas


Kā minēts iepriekš, Holivudas kino un literatūra dominē heteroseksuālu attiecību attēlojumā, un filmas, kas uzņemtas par LGBT kopienu, bieži vien ir noteiktās robežās, netiek rādītas televīzijā un kinoteātros tik plaši. Šeit ir dažas filmas, kurās uzmanība pievērsta lesbietēm, viņu attiecībām un dzīvi.

„Blue Is the Warmest color“ (2013) – ļoti estētiska un kinematogrāfiska filma, kas uzvarējusi daudzos festivālos, apskata pusaudzes Adeles un jaunās mākslinieces Emmas draudzību, kas vēlāk pāraug attiecībās. Filmā saduras Emmas atvērtā un pieņemošā ģimene, viņas draugi un Adeles konservatīvā, homofobiskā ģimenes vide, kas liek viņai slēpt attiecības.

„Tell It to the Bees“ (2018) – filma, kuras darbība risinās nelielā Lielbritānijas pilsētiņā 20. gadsimta beigās. Lidija, kura dzīvo nelaimīgā laulībā un audzina mazu dēlu, kādu dienu aizved viņu pie pilsētas ārstes Džanas. Pamazām sievietes sāk veidot arvien ciešākas saiknes, līdz galu galā tās pāraug nopietnās attiecībās, kuras viņām jāslēpj no visas pilsētas, tostarp Lidijas dēla, tomēr mēs visi zinām, cik ātri ziņas izplatās mazās kopienās.

„Benedetta“ (2021) – ir jauna franču un holandiešu vēsturiska biogrāfiska drāma, kuras darbība norisinās 17. gadsimtā. Filmas galvenā varone Benedetta Carlini – Toskānas klostera mūķene, kuru ļoti ciena par savu darbu, galu galā tiek arestēta un apsūdzēta romantiskās attiecībās ar citu mūķeni. Filma ir balstīta uz 1986. gadā sarakstīto biogrāfisko grāmatu „Immodest Acts: The Life of a Lesbian Nun in Renaissance Italy”.

„My Days of Mercy“ (2017) – filma stāsta par divu sieviešu mīlestību, kas stāv dažādās barikāžu pusēs. Galvenā varone Lūsija piedalās protestos pret nāvessodu, viņas tēvs atrodas cietumā un pats gaida nāvessodu. Lūsija iemīlas Mersijā, meitenē, kura protestē pret nāvessodu. Drāma ataino šķēršļus, ar kuriem nākas saskarties, veidojot attiecības, kuras no pirmā acu uzmetiena šķiet neiespējamas nesavienojamu dzīves apstākļu dēļ.



„Portrait of A Lady on Fire" (2019) – filmas darbība risinās tālajā Bretaņas salā 18. gadsimta vidū. Jaunā gleznotāja Marijana tiek nolīgta gleznot Eloisas kāzu portretu, kura nesen pametusi klosteri. Eloisa par savām kāzām neko nezina, tāpēc Marijanai ir jāglezno slepus. Izliekoties par pastaigu pavadoni, māksliniece viņu pēta dienas laikā, bet naktīs glezno. Starp sievietēm galu galā veidojas vairāk nekā draudzīgas jūtas.

„Vita and Virginia“ (2019) – kritiķu atzinīgi novērtētā biogrāfiskā romantiskā drāma seko divu rakstnieču Virdžīnijas Vulfas un Vitas Sakvilas-Vestas vētrainajai romantikai. Virdžīnija, lai arī lieliska un cienījama rakstniece, cieš no smagas depresijas un mieru rod tikai Vitas rokās. Abas sievietes, lai arī no pirmā acu uzmetiena pilnīgi atšķirīgas un nesavienojamas, jūt aizraušanos viena pret otru.

„The Favourite“ (2018) – 18. gadsimta sākums, angļi cīnās ar frančiem. Slimā karaliene Anna ieņem troni, bet lēdija Sāra stāv viņas vietā, līdz Anna atveseļojas. Pilī parādās jauna kalpone Abigeila, kura aizrauj Sāru ar savu šarmu. Viņa pārņem Abigeila savā aprūpē, un Abigeila ir apņēmības pilna īstenot savus ambiciozos plānus, jo jūt Sāras padevības spēku.