Attiecību krīze – valdošie mīti un kā to pārvarēt

Attiecības ir visur mums apkārt. Attiecības ar kolēģiem un īpašas attiecības ar kādu no viņiem. Attiecības ar draugiem un kaut kādas sevišķas attiecības ar kādu no viņiem. Attiecības ar vecākiem, attiecības ar bērniem, attiecības ar sevi un pat ar lietām. Paradoksāli, bet ar tik daudzām attiecību iespējām un to peripetijām, mēs ļoti maz zinām par attiecību pārvaldīšanu un to iespējamām krīzēm. Ne matemātika, ne ķīmija, ne vācu valoda nav tik daudz apkārt, cik mūsu attiecības. Un skolā mēs uzzinājām tik daudz, ka nebija vietas attiecībām... Un tad mēs izejam dibināt ģimeni, bez attiecību pamatiem. Un bāc - pirmā krīze.

 

 

 

 

Abos gadījumos informācija ir viena – Sauļus apliecina, ka mīl. Bet izraisītās sajūtas ir pavisam citas. Vienā gadījumā Jūs jūtaties mīlēts un pieņemts, otrā - vēlaties atvainoties, ka traucējat, aizvainojat, prasījāt un pat parādījāties.

 

Atšķirība: intonācija un ķermeņa valoda. Es varu atbildēt ar ieplestām acīm un satrauktu toni: "Kāpēc jautā? Cik dīvaini! Mīlu, tas tak ir skaidrs!"

 

 

Samiegt acis un atbildēt strikti, ar laiku taupošiem teikumiem: "Šausmas, Vaida. Liec man mieru. Mīlu. Pazūdi. Filma. Paklusē."

 

Ar jūtām var diezgan viegli žonglēt - cik dodu, tik būs. Cik ir, tik atgriezīsies. Un tā tas viss ir apburtā lokā. Līdz tas, kurš visu pārtrauc un piedāvā apskaut, izvedīs abus no smacējošā attiecību virpuļa. Vai arī, tas neparādīsies. Un tā atkal un atkal, līdz pāris iekrīt attiecību krīzē.

 

Attiecību krīze ir ilgstoša negatīva vai pat vienaldzīga gaisotne starp partneriem, kad konflikti beidzas nevis ar skaidrību un mieru, bet ar vēl lielāku plaisu un attālumu. Kad konflikti beidzas nevis ar asarām, bet gan ar to, ka vairs nav par ko raudāt. Kad sarunas beidzas nevis ar asiem vārdiem, bet ar trīs dienu nerunāšanu. Kad šāda veida konflikti kļūst nevis par retām šausmām, bet gan par atkārtotu ciklu. Kad nerunāšanas dienas sāk apsteigt runāšanas dienas. Atskatoties uz pagātni un saprotot, ka pēdējais pusgads kopā vairāk bija aukstais karš, nevis karsts Argentīnas tango.

 

Lai gan psihologi ir noteikuši galvenos attiecību krīzes posmus, tie ne vienmēr ir sastopami visos pāros un ne vienmēr tādā veidā, ka varētu nosaukt par krīzi. Ir pilnīgi dabiski, ka pārim rodas konflikti, ir pat izdevīgi konfliktēt un tad par to runāt. Tādā veidā mēs noskaidrojam viens otra vajadzības, labāk saprotam viens otru un iemācāmies kā tuvoties viens otram, nepalaižot spridzekli. Veselīgu konfliktu būtība - cieņpilna komunikācija. Ja pamanām necienīgu uzvedību un nekavējoties reaģēsim, tas būs kā sarkanā gaisma, ka šāda komunikācija nav iespējama. Un tādas vienkārši vairs nebūs. Kā piemēram:

 

 

Un, pagriezies uz papēža, Sauļus dodas uz citu istabu.

 

 

Robeža? Un kāda veida. Neiesaistoties vēl lielākā konfliktā un nekonstruktīvā sarunā, Sauļus ļoti mierīgi novelk svītru un atkāpjas. Vēlāk ieilgušajam konfliktam jau būs mierīgāks tonis un šaurāks vārdu krājums. Lai arī Vaida sākumā bija dusmīga uz Sauļusu, tagad viņai būs ne tikai jālej žulti par viņa vēlo atgriešanos, bet arī jānoņem cepure par netaktisku komunikāciju.

Kad esam augstā emocionālā stāvoklī, mēs jūtamies tieši tāpat kā alkohola reibumā: runājam daudz, ne vienmēr sakarīgi, bieži nožēlojam par izrunātiem vārdiem un kad emocionālais/alkoholiskais reibums paiet, mēs bieži ar kaunu atceramies, ko teicām. Un, ja Sauļus redzētu, ka Vaida nav fiziski prātīga (alkohola reibumā), nekādās diskusijās ar viņu neiesaistītos. Droši atstāj to mierā vai arī paspēlējies un klusi ej gulēt. Un viņš sarunu turpinātu tikai ar savu prātīgo mīļoto. Tāpat ir ar emocijām. Vaidas vārdu krājums par sivēnmātēm un fejām - galīgi piedzērusies, tikai šajā gadījumā emocionāli piedzērusies. Pārtraucot sarunu dzērumā, Sauļus padara labāk abiem.

 

Jautājums ir pamatots: ko Vaidai darīt ar tām augstām emocijām? Kā nomierināties?

 

Vaidai jāatrod sev piemērotākie glābšanas riņķi. Kad jūtos tik dusmīga, ka no manām ausīm plūst pat tvaiks, es:

 

 

Un tad atliek tikai izvēlēties kādu no variantiem, atbilstoši tā laika iespējām. Un tad! Vaida ir prātīga, Sauļus mierīgs, bez papildu punkta krīzes grozā. Vienkārši kārtējais atrisinātais konflikts, pēc kura iznākam vēl stiprāki un tuvāki.

 

Secinājums: laicīgi pārtraucot nekonstruktīvus strīdus un pārrunājot konflikta formu, tiek samazināts risks iekrist attiecību krīzes lamatās.

 

 

Būtu naivi cerēt, ka, augot dažādās vidēs, ar atšķirīgu bērnību un audzināšanu, partneri bez problēmām sapratīsies. Brāļi un māsas, kas aug vienā ģimenē, ne vienmēr saprotas, tāpēc sapratne no dažādām ģimenēm - darba vērta misija. Mūsu paaudzes cilvēkiem skolās nebija psiholoģijas stundu, tāpēc ir pilnīgi saprotams, ka mēs īsti nezinām, ko darīt, kad esam dusmīgi, kā uzvesties, kad jūtam spēcīgu vēlmi sist vai arī ko darīt, kad gribam būt vienatnē, lai gan solījāt, ka neatkāpieties pat tad, kad būs grūtībās vai prieka mirkļi.

 

Vai varbūt izdarīt piecus soļus līdz blakus istabai, lai būt ar savām domām, nevis partnera izteiktajām domām, mūsu pāra labā?

 

Kad cilvēki jautā par vissvarīgāko īpašību, izvēloties otru cilvēku, mēs norādām uz elastību. Mēs varam saprasties ar jebkuru, ja vēlamies runāt un klausīties. Mēs varam izlīdzināt visus asos stūrus, ja esam gatavi strādāt viens otra labā un ļoti uzmanīgi ieklausīties. Kad mēs gribam dot, nevis saņemt. Un tad mēs saņemsim, lai gan prioritārais plāns nebija sev par labu.

 

Tad tas būs vienam par otru, nevis abiem tikai priekš sevis. Jo domāt, kur likt kāju, lai mūsu tango būtu sinhrons, ir daudz patīkamāk, nekā klusi pulēt ieročus, ja nu gadījumā būs karš?

Ja konfliktu laikā nemēģināsim viens otru pārtraukt, bet katrs ieklausīsies, sapratīsimies labāk. Kad atbildes "paskaties uz sevi" vietā mēs uzdosim jautājumu "kāpēc tu tā domā par mani?" – rezultāts ir saruna ar klusuma pauzēm, nevis lielgabalu lodes laukumu ar atbalsojošiem šāvieniem.

 

 

 

 

Jo vairāk dzirdam, jo vairāk saprotam. Jo vairāk runājam, jo vairāk... runājam.

 

 

“Mēs viens par otru zinām visu, mums nav nekādu noslēpumu. Es zinu, kur viņš ir, es zinu, kad viņš atgriezīsies, es zinu viņa kolēģu vārdus un zinu, ko viņa mamma vakar pagatavoja viņa tētim pusdienās. Mēs esam ļoti atvērti un cieši", lepni stāsta Viļausa sieva.

 

Atklātība ir laba, bet tukša vai pārspīlēta informācija kaitina. Cilvēks veido visdažādākās attiecības, un tām visām ir dažādas funkcijas.

 

Pāra attiecībām - romantiska loma, drauga attiecībām - nesaistoša draudzīga loma, pārējās attiecībās - pēc vajadzības, dažāda formāta lomas. Un tās visas ir svarīgas ar to, ka tu ar katru cilvēku esi un kļūsti savādāks. Kad mēs cenšamies partnerī iekļaut visas funkcijas un sagaidām no viņiem to pašu, attiecības sāk atgādināt apmaiņu un vajadzību apmierināšanu, nevis baudu un atpūtu. Beznosacījumu atklātība par seksu, ēdienu un mājām var būt ļoti interesanta un ir vērts to pārrunāt ar partneri, taču depilācijas sāpes un citas nianses labāk atstāt meitenīgām sarunām ar draudzenēm. Dažas lietas ir tikai fakti, bet detaļas var sabojāt visu jautrību. Galu galā īsā apziņa, ka šodien viņai ir jauna sarkana, mežģīņu apakšveļa, ir daudz aizraujošāka par visu stāstu par to, kā viņa steigā pirka un stāvēja rindā visa sviedros.

 

 

Mīlestība ilgst tik ilgi, kamēr mēs tai pieliekam pūles. Rozā briļļu stadija, kad dopamīns valda smadzenēs un viss partnera uzvedībā un runā smaržo pēc ziediem, ilgst aptuveni sešus mēnešus. Tad dopamīns atgriežas uz vecajām normām, un mēs sākam redzēt viens otru adekvātāk. Un tas ir ļoti labi, ka viņš atgriežas, jo, ja viņš tāds ir bijis kādus piecus gadus, kā pirmajā pusgadā - tad darbs beigtos (jo pa to laiku neko daudz nestrādāji) un teiciens "ar mīlestību tevi neapmierinās" ātri tiktu pārbaudīts un novērtēts kā reāls. Līdzsvars ir vajadzīgs visur.

 

Mīlestības forma laika gaitā mainās. No kaislības un prāta zaudēšanas nāk mierīgākas fāzes, kas nes sev līdzi pavisam citas lietas. Un nekas nebeidzas, mēs tikai pārejam uz citiem līmeņiem: beznosacījumu aizraušanos nomaina rūpes un cieņa, vēlmi staigāt, pašam izstaipoties, tiek aizstāta ar vēlmi palīdzēt partnerim izstaipīties. Un, kad esat sasniedzis punktu, kurā esat iemācījušies rūpēties par sevi un citiem, ir pienācis laiks tam pievienot jaunu aizraušanos. Un tāpēc, jo tālāk es ceļoju, jo vairāk man ir kompetence attiecībās. Un kā tad tik kompetentam cilvēkam iekrist krīzē?

 

Jo attiecību krīze ir slikti apmeklētu stundu rezultāts, kad reizēm neaizgājām uz nodarbībām, reizēm aizbēgām un reizēm vairāk ķiķinājām ar klasesbiedreni, nekā klausījāmies runātājā. Taču mēs vienmēr varam labot un mēģināt vēlreiz. Ja vien es dzirdu stundu un saprotu uzdevumus.

 

 

Psihoterapeite Karolina Gurskienė. Kopš 2010. gada viņa praktizē kā psihologs. Lietuvas Psihologu asociācijas biedre.